Raksts: Kam ticam mēs – luterāņi?

Latvija ir īpaša zeme. Ne tikai klimata ziņā, ne tikai ģeopolitiskā novietojuma ziņā, bet arī baznīcas ziņā. Mūsdienu Latvijā luterāņu, pareizticīgo un katoļu baznīcas ir diezgan līdzīgas draudžu locekļu skaita ziņā. Taču gadu simtu laikā līdzās pastāvot un caur mūsu zemes īpašajiem vēstures līkločiem ejot, esam daudz viens no otra aizguvuši, daudzās lietās uzskati saplūduši un nu mēs paši vairs nezinām, kas ir kas. Tā piemēram visspilgtākie jautājumi, ar kuriem es, kā mācītājs saskaros savā ikdienā ir jautājumi par „baznīcas” vārda došanu bērniņam, vai – ko darīt kad paiet 40 dienas pēc tuvinieka nāves. Tāpēc „Ticības grauda” jaunajā sērijā 2013./2014.gadam apskatīsim jautājumus par dažādām baznīcām. Dagnija „Limuzīnā Jāņu nakts krāsās” teica: “tā jau ir, dažs labs visādas valodas sagramstās, tikai savu dzimto valodu kā nevar tā nevar iemācīties…” Tāpēc sāksim šajā avīzītes numurā ar to, kam ticam mēs- luterāņi! Tam, kas vēlas iepazīt citas baznīcas, salīdzināt un atrast kopīgo un atšķirīgo vispirms jāpazīst pašam sava baznīca!

Mēs – luterāņi neuzskatām, ka esam kāda īpaša baznīca, kas radusies 16. vai pat 19.gadsimtā. Pilnīgi droši mēs neesam arī Mārtiņa Lutera fanu pulciņš. Daudz vairāk, mēs uzskatām sevi par katoliskās un pareizticīgās baznīcas kontinuitātē esošu baznīcu, kura pastāv visos laikos un zemēs pareizā ticībā. Augsburgas ticības apliecības pirmās daļas noslēgumā sacīts: „var re­dzēt, ka mūsu mācībā nav nekā tāda, kas nesaskanētu ar Rakstiem vai kristī­go [katolisko] baznīcu, vai Romas baznīcu, kā tas zināms no tās teologu rakstiem.” Gan pēc būtības, gan vēsturiski ir nepareizi apgalvot, ka luteriskā baznīca ir atšķēlusies no katoliskās (1) vai Romas-katoļu (2) baznīcas. Mārtiņš Luters nekad neizstājās no baznīcas. Tas, ka 16.gs. baznīcā notika lūzums, kura rezultātā radās dažādu konfesiju baznīcas, ir tiešām tiesa, taču tas nav mazāk sāpīgi, kā 1054.gadā notikušais lūzums (3) starp Austrumu (pareizticīgo) un Rietumu (Romas – katoļu) baznīcu. 16.gs. atdalīšanās iniciatori nebija tie, kurus vēlāk ar palamu sauca par „luterāņiem”. Vēsturiski raugoties, protams, mūsu baznīca atrodas rietumu tradīcijā. Senbaznīcas vēsture un viduslaiku baznīcas vēsture ir arī mūsu baznīcas vēsture. Un arī pretēji- ne viss, ko Luters savas dzīves laikā ir teicis ir luteriskās baznīcas mācība. Luteriskās baznīcas mācība ir apkopota Luteriskajās ticības apliecībās, jeb t.s. Vienprātības grāmatā.

Tā kā mūsu baznīca atrodas katoliskās un pareizticīgās baznīcas kontinuitātē, kopā ar visu baznīcu arī mēs atzīstam senbaznīcas lēmumus mācības jautājumos, piemēram, Nīkajas-Konstantinopoles ticības apliecību, ko skaitam mūsu draudzē lielajos baznīcas svētkos. Vai arī tos lēmumus, ko pieņēma Halcedonas koncils par Kristus patieso dievišķumu un patieso cilvēciskumu. Tāpat par mūsu baznīcas kontinuitāti liecina dievkalpojumu kārtība (īpaši ceturtdienas dievkalpojumos), kura sakņojas senbaznīcā un viduslaiku baznīcā.

Taču diemžēl ne visa attīstība baznīcā automātiski ir pareiza un ir Svētā Gara darbs. Tāpēc luteriskajā baznīcā Svētie Raksti ir noteicoša mēraukla, lai konstatētu vai baznīcas mācība un prakse atbilst vienas katoliskas un apustuliskas baznīcas mācībai un praksei. Protams, ka mēs neesam pirmie, kas lasa Bībeli, mēs esam Baznīcas, kuras locekļiem ir 2000 gadu liela pieredze ar Bībeli. Taču mēs ticam, ka Bībele ir Dieva vārds, kurš mums individuāli un arī kā baznīcai ir ceļa rādītājs, sava veida kritizētājs un aicinātājs uz atgriešanos no maldiem. Tieši šī bija viena no galvenajām domstarpību tēmām reformācijas laikā un tā tas vēl šobaltdien ir luteriskajā baznīcā. Tikai un vienīgi Svētie Raksti ir mēraukla Baznīcas mācībai, tie vada mūs, un tādēļ tas nav mūsu uzdevums spēlēt tiesnešus un izvērtēt, kas Dieva vārdā mums patīk un kas neatbilst mūsu uzskatiem.

Svētos Rakstus varam saprast pareizi tikai tad, ja lasām tos kā grāmatu par Kristu. Viss, ko mēs viņā lasām, norāda uz Kristu. Bībele ļauj mums izprast Dieva gribu. Tā atsedz mūsu grēcīgumu un ļauj mums ieraudzīt, cik ļoti esam atkarīgi no Dieva žēlastības un piedošanas, jo bez tās mēs būtu pavisam pazuduši mūžībai. Un tā rāda mums, kā Dievs mums šo žēlastību un piedošanu dāvina, proti, sūtot savu Dēlu Jēzu Kristu, caur Viņa nāvi pie krusta un augšāmcelšanos, un Viņa tālāko darbību Baznīcā. Dievs neinformē mūs caur savu vārdu, bet gan divejādi darbojas pie mums caur savu vārdu, caur Bauslību un Evaņģēliju, jeb varētu sacīt caur Atgriešanos un Ticību.

Tas, ko Kristus mums dāvā, ko Viņš priekš mums ir paveicis ir pietiekoši lai mēs taptu izglābti mūžīgai dzīvei un mūsu dzīves noslēgumā izturētu Dieva tiesu. Kristus paveiktais darbs nav jāpapildina ar mūsu lēmumiem, mūsu labajiem darbiem, vai kādu mūsu rīcību. Mūsu pestīšana nav Kristus un mūsu darbības kopprodukts, kur Kristus veiktu pirmo un mēs otro darba pusi. Krusta nāvē Kristus patiešām uzņēmās uz sevi visus pasaules grēkus un tos aiznesa prom. Tieši tas, katram no mums tiek apstiprināts sv.Kristībā: kristāmais tiek savienots ar Kristu, tā ka tā apņem viņu kā drānas un Dievs, kad, Viņš raugās uz šo cilvēku, Viņš redz Kristu. Tāpēc Dievs šo cilvēku pasludina par taisnotu, normālu Viņa acīs un tas(kristāmais)  tāds arī top, jo Dieva Vārds rada jaunu realitāti. Sv.Absolūcijā (grēku piedošanas pasluduinājumā dievkalpojumā) mēs saņemam spriedumu, ne tikai šodienā-tagadnē, bet arī savā pēdējā Dieva tiesā-nākotnē: „Kam jūs grēkus piedosiet, tiem tie tiks piedoti; kam paturēsiet, tiem paliks.”/Jņ.20:23/ Un sv.Vakarēdienā mēs arvien no jauna tiekam ķermeniski savienoti ar Kristu, kas ar muti saņemam Viņa Miesu un Asinis. Būtiskais ir: Dieva vārds un Sakramenti dāvā mums kopību ar Dievu.

 Šīs pestījošās/glābjošās kopības labad, kuru Dievs caur Kristu veido un uztur priekš mums un mūsos, mums nekas nav jādara vai tā kaut kā jāuzlabo un mēs to nemaz nespējam. Ticība arī nav Kristus pestījošā darba pagarinājums, bet pēc savas būtības ir kopība ar Kristu, realitāte, kura nav atkarīga no mūsu spējas kaut ko saprast. Ticību rada Dieva Vārds un Sakramenti un tā vienmēr ir atkarīga no šīm divām Sv.Gara dāvanām. Tā neskatās uz sevi, bet gan uz Kristu apbrīnojot Viņa dāvāto pestīšanu, kas tai jau kļuvusi par daļu. Citiem vārdiem sakot: Ticība ir forma un veids, kādā mēs cilvēki saņemam Dieva pestīšanu, un tā rada mūsos jaunu realitāti. To nozīmē luteriskais jēdziens, ka mēs esam glābti – „tikai caur ticību”. Nav cita veida kā mums saņemt Dieva doto glābšanu, kā vienīgi kopība ar Kristu, kas mums tiek dāvāta. Visa mūsu kristīgā cilvēka izpratne un rīcība ir jau šīs mums uzdāvinātās pestīšanas sekas, nevis priekšnosacījums lai saņemtu pestīšanu un tiktu attaisnoti Dieva tiesā. Bibliski runājot, tas ir „ticības auglis”.  Tas, ka mēs tiekam pestīti caur ticību, neapšauba apgalvojumu, ka mēs tiekam pestīti tikai caur žēlastību, bet apraksta vienu un to pašu notikumu, no cita skatu punkta- ticēt nozīmē- nevis darīt kaut ko pašam, bet ļauties tapt apdāvinātam. Dievs dāvinot mums glābšanu nereaģē tādejādi uz kaut ko pie mums vai mūsos, kas Viņam īpaši patiktu, bet gan caur kopību ar Kristu rada mūsos jaunu realitāti, „jauno cilvēku”, kā to dēvēja apustulis Pāvils. Šī jaunā realitāte nepaliek bez sekām: Cilvēka, kurā dzīvo Kristus, dzīve ir Kristus noteikta un vadīta. Taču viss, ko šis turpmāk darīs būs nepilnīgs, jo katrā no mums līdz pat mūsu nāvei cīnīsies „jaunais” ar „veco” cilvēku. Vecais vēlas dzīvot bez Dieva, jaunais dzīvo Dievā. Un tieši tāpēc Dieva dotā žēlastība un atbrīvošana no grēka nebalstās uz to, ko mēs Dieva spēkā esam darījuši, uz mūsu panākumiem, ko ticībā esam veikuši, bet tikai un vienīgi uz to, ko Kristus mūsu dēļ ir darījis, ko Viņš mums ir dāvājis. Tādēļ mēs kā kristieši vienmēr varam paļauties uz savu pestīšanu, neskatoties uz mūsu nepilnību, kura viemnēr aicin mūs griezties atpakaļ, lai saņemtu Diev piedošanu.

Šī vēsts par pestīšanu Bībelē ir savilkta kopā t.s. Taisnošanas mācībā, kas stāsta par Dieva glābjošo rīcību un ir luterāņu baznīcas centrālā mācība un rīcības pamats. Viss, kas notiek baznīcā ir vērsts uz šīs žēlastības pasludināšanu un izdalīšanu. Tieši tādēļ luterāņu baznīcā tik liela nozīme ir dievkalpojumam, jo viņā tiek dāvāta pestīšana, tā tiek izdalīta un dāvināta kopībā. Šīs pestīšanas izdalīšana ir Kristus iedibinātā, apustuļu pēctecībā esošā, Dieva vārda pasludināšanas un sakramentu pārvaldīšanas (jeb vienkārši mācītāja) amata centrālais uzdevums.

„Evaņģēliska” mūsu baznīca ir tādēļ, ka šī bībliskā pestīšanas vēsts, mūsu baznīcā tiek nemainīgi mācīta. „Luteriska” mūsu baznīca saucās tikai tādēļ, ka vēlas atgādināt par Evaņģēlija atkalatklāšanas nozīmi baznīcā un ar to saistīto baznīcas atjaunošanos, kura nenotika tikai 16.gs., bet Kristus to dāvā savai baznīcai vienmēr.