Ir divas dienas, par kurām mums nevajag domāt: divas dienas, kuras vajadzētu atbrīvot no bažām un bailēm. Divas dienas, kuras atdot Dievam. Viena no tām ir vakardiena ar savām kļūdām un rūpēm, neveiksmēm, sāpēm un bažām. Taču vakardiena ir pagājusi un tā vairs nav sasniedzama. Visas atmiņas kopā mums nevar atdot vakardienu. Mēs nekādi nevaram vēlreiz atkārtot to, ko darījām vakar. Mēs nevaram atgriezties vakardienā! Mēs nevaram izdzēst vārdu, ko teicām vakar, mēs nevaram izmainīt to, ja esam kādu sāpinājuši. Vakardiena ir pagājusi…
Otra diena, par kuru mums nevajag bažīties, ir rītdiena. Rītdiena ar jauniem pienākumiem, jaunām grūtībām, lieliem solījumiem un maziem to izpildījumiem. Taču arī rītdiena nav mūsu varā, mēs to nevaram ne kontrolēt, ne mainīt. Rīt saule lēks vai nu spoža, vai aiz mākoņiem, bet lēks. Taču kamēr tā lēks, mums nav nekādas daļas par rītdienu, jo tā vēl nav pienākusi…
Mums katram ir tikai viena īpašā diena – šodiena. Katrs cilvēks vienas dienas cīniņu ar dzīvi var izturēt. Mēs salūztam tikai tad, kad šodienai pieliekam klāt šo mūžības nastu – vakardienu un rītdienu. Nevis šāsdienas piedzīvojumi ieved cilvēku izmisumā, bet sirdsapziņas pārmetumi un rūgtums par to, kas notika vakardien un nebeidzamas bažas par to, kas notiks un kā dzīvot rīt…
Dzīvosim tā, lai nav ne jākaunas, ne jānožēlo! Piedosim tiem, kuri apbēdinājuši, uzsmaidīsim tiem, kuri izturējušies augstprātīgi! Pateiksim labu vārdu tiem, kuri mūs aizmirsuši, atvērsim durvis tiem, kuri mūsu priekšā tās aizvēruši! Dzīvosim mīlot! Darīsim visu pēc labākās sirdsapziņas! Teiksim patiesību mīlestībā! Dzīvosim šodien…
Šī ir tā diena, ko Tas Kungs devis: priecāsimies un līksmosimies šinī dienā! Ps.118:24