Par Tezē kopienu:
Viss sākās 1940. gadā, kad brālis Rožē 25 gadu vecumā atstāja dzimto Šveici, lai dotos uz savas mātes dzimteni Franciju. Daudzus gadus viņš slimoja ar tuberkulozi, un ilgās atveseļošanās laikā viņš apsvēra aicinājumu dibināt kopienu.
Kad sākās Otrais pasaules karš, viņš bija pārliecināts, ka, lieki netērējot laiku, viņam ir jāpalīdz cilvēkiem, kuri cieš šajā smagajā pārbaudījumā tāpat, kā to bija darījusi viņa vecmamma Pirmā pasaules kara laikā. Viņa apmešanās ciems Tezē atradās tuvu demarkācijas līnijai, kas sadalīja Franciju divās daļās. Tezē izdevīgā atrašanās vieta ļāva dot pajumti kara bēgļiem. Draugi Lionā sāka dot Tezē adresi tiem, kuriem bija nepieciešama droša apmešanās vieta.
Brāļa Rožē vecāki, zinot, ka viņu meita un dēls ir apdraudēti, lūdza ģimenes draugu, atvaļinātu franču virsnieku, pieskatīt viņu bērnus. 1942. gada rudenī virsnieks viņus brīdināja, ka viņu darbība ir atklāta un ka viņiem nekavējoties jādodas prom. Tāpēc līdz kara beigām brālis Rožē dzīvoja Ženēvā. Tur viņš arī uzsāka kopdzīvi ar pirmajiem ticības brāļiem. Tezē bija iespējams atgriezties 1944. gadā.
1945. gadā kāds jauns reģiona advokāts izveidoja aprūpes centru bērniem, kuri karā bija zaudējuši savus vecākus. Vīriešu kopiena nedrīkstēja uzņemt bērnus, tāpēc brālis Rožē lūdza savai māsai Ženevjēvai atgriezties un rūpēties par viņiem kā par pašas bērniem.
Maz pamazām citi jaunekļi pievienojās sākotnējai grupai. 1949. gada Lieldienās septiņi no viņiem bija pieņēmuši lēmumu uzņemties celibātu visas dzīves garumā un dzīvot kopā lielā vienkāršībā.
Pēc ilgas noslēgšanās klusumā, 1952.-1953. gada ziemā kopienas dibinātājs uzrakstīja Tezē kopienas noteikumus, iepazīstinot brāļus ar “svarīgāko, kas kopīgu dzīvi dara iespējamu”.
Šobrīd Tezē Kopienā ir vairāk nekā 100 brāļu, kas nāk no 30 dažādām nācijām. Tur ir gan katoļi, gan arī protestanti. Kopiena savā būtībā ir “kopienas alegorija”, kas vēlas, lai tās dzīve būtu zīme iespējamam mieram starp sašķeltajiem kristiešiem un tautām.
Ar katru gadu palielinās to jauniešu skaits, kuri apmeklē Tezē. Iknedēļas tikšanās reizēs ir pārstāvēts katrs kontinents. Sv. Andreja katoļu kopienas māsas (šī internacionālā kopiena dibināta pirms septiņiem gadsimtiem), poļu Ursuline māsas un Sv. Vincenta de Paula māsas sniedz palīdzīgu roku jauniešu uzņemšanā.
Tezē lūgšanas:
Lūgšana ir katra cilvēka neatņemama dzīves daļa, bez kuras mēs, ar laiku, kļūstam tukši un izsmelti. Kāpēc? Kas lūgšanā ir tik svarīgs?
Lūgšana, savā būtībā, ir veids kādā cilvēks sarunājas ar Dievu – tas ir tiešs dialogs starp cilvēku un Dievu, kura laikā cilvēks no Dieva var rast atbildes uz saviem jautājumiem, var lūgt par saviem mīļajiem un ienaidniekiem, var gūt mieru, pēc kura tik ļoti slāpst, vai jaunu spēku, kas tik ļoti nepieciešams lielās ikdienas steigas dēļ, īpaši mūsdienās. To zinot, var rasties jautājums: ar ko tad Tezē lūgšanas ir atšķirīgas no mūsu draudzes lielās lūgšanas, ko lūdzam katru svētdienu baznīcā?
Tezē lūgšanas ir īpašs lūgšanas veids. Īpašu to padara meditatīvā dziedāšana, vienkāršie dziedājumi, kurus var izdziedāt lielākā daļa cilvēku, pat tie, kam nav muzikālās izglītības, klusuma brīdis, koncentrētas un konkrētas lūgšanas ir visiem saprotamas, un tas viss kopumā padara lūgšanu daudz vienkāršāku, pieejamāku jebkuram vecumam, kā arī lūgšana kļūst pilnīgāk saprotama ne tikai ar prātu, bet arī ar sirdi.
Tezē lūgšana gadu gaitā ir mainījusies diezgan daudz; tā pastāvīgi ir kļuvusi aizvien vienkāršāka. Brālis Rožē vienmēr domāja par to, lai lūgšanā nekas neliktos nepieejams. Viņš uzskatīja, ka pārāk gara un sarežģīta teksta lasīšana varētu cilvēkiem liegt uztvert to mīlestību, ko Svētā Gara klātbūtne piedāvā lūgšanā.
Tieši šīs rūpes, kā padarīt lūgšanas iekšējo pieredzi pieejamu lielam skaitam cilvēku, ir galvenais iemesls, kāpēc Tezē kopiena izvēlējās lūgšanu ar vienkāršām un meditatīvām dziesmām. Protams, ne viss tika pielāgots jauniešiem. No vienas puses, Tezē dziedājumi savā būtībā nav dziesmas, kas rakstītas jauniešu mūzikas stilā. Es ticu, ka Tezē dziesmas sakņojas dziļi klostera tradīcijās. Ar to leksiku, kas ņemta no psalmiem, ar to meditatīvo, un pat atkārtojošo raksturu, turpinās ilgā izdziedātas lūgšanas tradīcija, kas sākās agrīnajās kopā sanākšanās Izraēlā. Būtībā kopiena iesākās ar psalmu dziedāšanu un tā vēl joprojām to turpina šodien. Bet tā vietā, lai dziedātu visu psalmu, mēs koncentrējamies uz vienu pantu, kopīgi par to meditējot, ļaujot tam atbalsoties un atrast mūsos pieredzi, kas to izcels gaismā.
Iespējams, jauniešus Tezē saviļņo sajūta, ka mēs cenšamies padarīt ticības izpausmes cik vien iespējams vienkāršas, tajā pašā laikā nepadarot tās virspusējas. Viņi instinktīvi jūt, ka šeit piedāvātā lūgšana nav tikai vienkāršs tulkojums to dzimtajā valodā, bet gan ielūgums meklējumiem, kas tos aizvedīs tālāk aiz sevis pašiem, kas, ieliekot viņu mutēs vārdus no cita laikmeta, uzmanīgi piespiež tos pakāpties malā, iztukšot sevi. Jaunieši to ļoti labi sajūt. Viņi prot atšķirt sarunas, kas caurcaurēm piepildītas ar viņiem pašiem, no tām, kas, iztīrot dažas iesakņojušās pārliecības, rada viņos jaunu vietu. Varbūt viņi sajūt, ka, pielāgojot Tezē kopienas lūgšanu viņu klātbūtnei, Tezē kā kopiena vēlējās paplašināt savu ceļu, iekļaut visus tajā tuvībā, ko mēs vēlamies piedzīvot Dievā. Tādēļ ir ļoti svarīgi, lai atkārtotās dziesmas izdziedātu visi kopā sanākušie.
Lūgšana ar Tezē dziesmām vienlaicīgi ir meditācija par Bībeli. Es dažkārt domāju, vai Tezē kopienas izvēlētais dziedāšanas veids nav tāds kā ievads Dieva vārda lasīšanas veidam, kurā teksts tiek lasīts ļoti uzmanīgi, lai ļautu tam atbalsoties visās tā šķautnēs. Tādējādi dziesmu atkārtošana, savā veidā, atbalso Dieva vārda ieelpošanu un izelpošanu.
Vēl viena no lietām, kas mani aizkustina, klausoties jauniešus runājam par Tezē lūgšanu, ir iespēja koncentrēties uz savu iekšējo būtību, ko klusuma brīdis liturģijas vidū tiem dod. Viņi prot aprakstīt to, ko šis klusuma brīdis padara iespējamu: „paskatīties uz sevi kritiski”, „klausīties savā sirdī”, „domāt par savām problēmām”, „iztukšot prātu”, „apstāties”, „ieskatīties dziļi savā pārliecībā un ticībā”, „nomest maskas”… Kad viņi ir kopā, viņiem nav bail no klusuma. Gluži pretēji, daudzi saka, ka pirmajā brīdī desmit minūtes, liekas, ļoti ilgs laiks, bet vēlāk, tās pašas no sevis piepildās.
Un es prātoju, vai tas, ko viņi vēlas izteikt vārdos nesaskan ar to, ko Austrumu kristieši sauc par „sirds lūgšanu” un par „sirds novērošanu”. „Pāri visam, kas jāsarga, sargi savu sirdi”, ir teikts Salamana pamācībās, „jo no turienes rosās dzīvība!” (Salamana pamācības 4:23).
Caur lūgšanu un klusumu jaunieši atklāj, ka viņi var iegūt jaunas sirdis, vienkāršas sirdis šī vārda sākotnējā nozīmē, sirdis bez locījumiem, nesaliektas sirdis. Pirmie kristieši runāja par lūgšanu kā „garīgo tauku”, kas nomāc mūsu domas un vēlmes, kausēšanas veidu. Locījumu tēls ir tikpat skaidrs: nesaliekta sirds ir sirds, kas ir izģērbta līdz palicis tikai pats būtiskākais, sirds, kas paliek savu vēlmju tuvumā un tādā veidā saredz daudz skaidrāk, ka Dievs to aicina būt radošai. „Katra iekšējā vēlme, kas aicina mūs būt tuvāk Dievam, ir lūgšana. Jūsu vēlēšanās vien jau ir lūgšana. Pastāv iekšēja lūgšana, kas nekad nebeidzas: tavas alkas. Ja tu vēlies lūgt, nekad nepārstāj alkt un ilgoties.” (Svētais Augustīns, 37. psalma komentārs).
Ar trim lūgšanas dimensijām, ko mēs cenšamies dalīt ar jauniešiem: sevis „nolikšana malā”, Rakstu „sagremošana” un sirds „modra klausīšanās”, mūsu dziļākā vēlēšanās ir darīt tiem zināmu Brāļa Rožē pārliecību, ko viņš mums atstāja savā pēdējā, Nepabeigtajā vēstulē:
„Kaut ikviens saprastu, ka Dievs ir ar mums pat visdziļākajā vientulībā. Katram cilvēkam viņš saka: „Tu esi dārgs manās acīs, tu esi vērtīgs man, un es tevi mīlu.” Jā, Dievs var vienīgi dāvāt savu mīlestību, tajā ir viss Evaņģēlijs.”