Raksti un sprediķi

Arhibīskapa Jāņa vēstījums 2016. g. Lieldienās

*

Arhibīskaps Jānis

Sirsnīgi sveicinu Lieldienās mūsu luteriskās baznīcas garīdzniekus, draudžu locekļus un darbiniekus, svētku dievkalpojumu dalībniekus un visus, kas priecājas par mūsu Kunga augšāmcelšanos. Kristus patiesi ir augšāmcēlies!

Pasaulē vienmēr ir bijušas uztraucošas norises, postoši konflikti un traģiskas nelaimes, taču pēdējā laikā tas, ko parasti dzirdējām ziņās no tālām zemēm, ir pienācis daudz tuvāk. Dzīve mainās un daudzās sirdīs iezogas nedrošība un bailes par nākotni. Tādā laikā Lieldienas iederas labāk nekā jebkas cits. Nevis zaķu, olu un šūpoļu svētki, bet īstas Lieldienas, kas svin Augšāmcelšanos.

Cauri visiem četriem evaņģēlijiem Kungs Jēzus nebeidz atkārtot: “Nebīstieties, turiet drošu prātu, nebīstieties!” Vai viņš garantē, ka mūs neskars nekas ļauns? Nē, bet “to es jums esmu teicis tādēļ, lai jūs rastu mieru manī. Pasaulē jums būs bēdas, bet turiet drošu prātu – es pasauli esmu uzvarējis.” Augšāmcelšanās ir Dieva pretuzbrukums visiem uzbrukumiem. Atcerēsimies, kādos apstākļos uzplauka Lieldienas. Fanātiski vīri savas reliģiskās pārliecības dēļ un arī skaudības, varas un naudas dēļ sagūstīja Jēzu, un aizveda viņu romiešu pārvaldnieka priekšā. Eiropeiskais Pilāts bija pārāk mīksts, lai pretotos fanātiķu spiedienam un nodeva Jēzu krustā sišanai. Ar to nebija gana – Jēzus kapam uzvēla akmeni, aizzīmogoja un nolika sardzi. Nu viņu prieks bija pilnīgs. Kas vēl varēja viņiem atņemt uzvaru?

Tas, ko viņi negaidīja – augšāmcelšanās. Kristus piecēlās no kapa un visas ienaidnieku pūles izrādījās veltīgas. Viņu šķietamā uzvara palika kaunā. Pašos ļaunākajos un bezcerīgākajos apstākļos Jēzum palika pēdējais vārds. Lai kādi nebūtu apstākļi, viņam vienmēr pieder pēdējais, uzvarošais vārds. Augšāmcelšanās ir Dieva radikālā atbilde ļaunākajam, kas var mūs apdraudēt – pat nāvei. “Es esmu augšāmcelšanās un dzīvība. Es dzīvoju, un arī jūs dzīvosiet”, viņš saka savai mācekļu saimei.

Īstais, dziļais Lieldienu prieks rodas tad, ka atklājam, kā augšāmcelšanās atbild uz mūsu urdošajiem jautājumiem un bailēm. Īstais, dziļais Lieldienu prieks uzplaukst tad, kad Kristus mūs ieaicina dalīties viņa priekā būt dzīvam. Svinēsim Lieldienas, ļaujot augšāmceltajam Kristum mūs augšāmcelt no visām bailēm un no katra dvēseles kapa un slazda. Kā mēs varam viņam to ļaut? Tiecoties būt Kristum ļoti tuvu – viņa vārdos, sakramentos, lūgšanā, baznīcā. Būt ar viņu kopā. Ar Augšāmcelto arī pats būsi augšāmcelts. Nebīsties! Nebīsties! Nebīsties! Kristus dzīvo, lai arī Tu dzīvotu!

Sirsnībā,

+ Jānis

Rīgas arhibīskaps

Pārdomām

*

Screen Shot 2016-01-03 at 10.28.09

Ir divas dienas, par kurām mums nevajag domāt: divas dienas, kuras vajadzētu atbrīvot no bažām un bailēm. Divas dienas, kuras atdot Dievam. Viena no tām ir vakardiena ar savām kļūdām un rūpēm, neveiksmēm, sāpēm un bažām. Taču vakardiena ir pagājusi un tā vairs nav sasniedzama. Visas atmiņas kopā mums nevar atdot vakardienu. Mēs nekādi nevaram vēlreiz atkārtot to, ko darījām vakar. Mēs nevaram atgriezties vakardienā! Mēs nevaram izdzēst vārdu, ko teicām vakar, mēs nevaram izmainīt to, ja esam kādu sāpinājuši. Vakardiena ir pagājusi…

Otra diena, par kuru mums nevajag bažīties, ir rītdiena. Rītdiena ar jauniem pienākumiem, jaunām grūtībām, lieliem solījumiem un maziem to izpildījumiem. Taču arī rītdiena nav mūsu varā, mēs to nevaram ne kontrolēt, ne mainīt. Rīt saule lēks vai nu spoža, vai aiz mākoņiem, bet lēks. Taču kamēr tā lēks, mums nav nekādas daļas par rītdienu, jo tā vēl nav pienākusi…

Mums katram ir tikai viena  īpašā diena – šodiena. Katrs cilvēks vienas dienas cīniņu ar dzīvi var izturēt. Mēs salūztam tikai tad, kad šodienai pieliekam klāt šo mūžības nastu – vakardienu un rītdienu. Nevis šāsdienas piedzīvojumi ieved cilvēku izmisumā, bet sirdsapziņas pārmetumi un rūgtums par to, kas notika vakardien un nebeidzamas bažas par to, kas notiks un kā dzīvot  rīt…

Dzīvosim tā, lai nav ne jākaunas, ne jānožēlo! Piedosim tiem, kuri apbēdinājuši, uzsmaidīsim tiem, kuri izturējušies augstprātīgi! Pateiksim labu vārdu tiem, kuri mūs aizmirsuši, atvērsim durvis tiem, kuri mūsu priekšā tās aizvēruši! Dzīvosim mīlot! Darīsim visu pēc labākās sirdsapziņas! Teiksim patiesību mīlestībā! Dzīvosim šodien…

Šī ir tā diena, ko Tas Kungs devis: priecāsimies un līksmosimies šinī dienā! Ps.118:24

Draudzes lūgšanu laiks

*

LūgšanaDievs, kā lielu dāvanu, ir devis iespēju lūgt. Īpašu pilnvaru devis sakot: “Līdz šim jūs neko manā vārdā neesat lūguši. Lūdziet, un jūs saņemsiet, tā ka jūsu prieks būs piepildīts.” (Jņ 16:24)

Dievs mudina lūgt pastāvīgi: „Palieciet vienmēr lūgšanā, nepagurstot pateikties Dievam.” (Kol 4:2)

Dievs mudina mūs lūgt kopā: “… ja divi no jums virs zemes vienprātīgi kaut ko lūgs, tad mans debesu Tēvs viņiem to piešķirs.” (Mt 18:19-20)  Vairāk…

Kapu svētki – izcelsme un nozīme mūsdienās

*

Kapu svētkiIk gadu jūlijs un augusts latviešu tautai ir ļoti specifisks laiks. Laiks, kad radi, draugi un novadnieki visā Latvijā – Kurzemē, Vidzemē, Zemgalē un Latgalē – satiekas… kapusvētkos. Pēc lielajiem Baznīcas svētkiem šī, bez šaubām, ir visplašākā Baznīcas tradīcija mūsu tautā, un diezin vai ir kāds latvietis, kurš kaut reizi nebūtu pabijis kapu svētkos. Vairāk…

Kas ir gavēnis?

*

FastingGavēņa laiks vienmēr ir saistījies ar nožēlu, kas izpaužas kā dziļas bēdas vai savu ļauno darbu – grēku – nožēlošana. No šiem ļauniem darbiem mēs ciešam, ievainojot paši sevi un citus – tas ir kauna traips, kas uz mūžīgiem laikiem apzīmē visu cilvēci. Vairāk…

Latvijas ev. lut. baznīcas arhibīskapa Jāņa Vanaga vēstījums 2014. gada Ziemsvētkos!

*

Irbe_un_es_414KbKristus mīļotie, priecīgus Ziemsvētkus! Prieka pilnību Kristus dzimšanas svētvakarā! Ziemsvētku laikā viens no visbiežāk teiktajiem vārdiem ir – prieks! Visu caurstrāvo priecīgas nojausmas un brīnuma gaidas. Man gribētos teikt, ka priecīgās Ziemsvētku izjūtas ir nevis izņēmums, bet normalitātes pieredze. Mēs sajūtamies tā, kā ir normāli justies Dieva bērniem. „Redziet, cik lielu mīlestību Tēvs mums ir dāvājis, ka tiekam saukti Dieva bērni un tādi arī esam“, raksta Jānis, māceklis, ko Jēzus mīlēja. (1.Jn 3:1) Sastrīdēties gadās arī vistuvākajiem cilvēkiem. Aiziet katram savā istabā un aizvērt aiz sevis durvis. Taču, kad emociju bangas norimst, mēs jūtamies nenormāli. Tuvība ir izjaukta. Mīlestība pagrūsta malā. Priekšplānā ir strīds, kas liek justies šausmīgi. Cik dārgs tad ir mirklis, kad tas, kam sajauktās attiecības sāp vairāk, sper pirmo soli un nāk ar izlīgumu. Cik dārgs ir mirklis, kad viss atkal ir labi un saskaņa atjaunota! It kā tik vien ir kā atgriezts normālais stāvoklis, bet cik laba ir sajūta, cik liels par to prieks! Vairāk…